Rokmūzikas apakšžanri

rokmuzika

Roks ir mūzikas stils, kas kļuva populārs divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados Amerikas Savienotajās Valstīs un mazliet vēlāk Eiropā. Rokmūzikas stils ir cieši saistīta ar rokenrolu, tomēr tas nav pilnīgi viens un tas pats. Rokenrols ir senāks mūzikas stils, kas ir rokmūzikas izcelsmes pamatā. Rokmūzika ir ietekmējusies arī no r&b un citiem pirms tam labi zināmiem mūzikas stiliem, bet rokmūzika izcēlās tieši ar izteiktu bungu un ģitāras spēli muzikālajā pavadījumā un spēcīgu vokālu. Laika gaitā rokmūzikai ir izveidojušies ļoti daudzi apakš žanri jeb apakšstilbi, kas pēc skanējuma un ideoloģijas var būt pat ļoti atšķirīgi.

 

Poproks ir viens no vecākajiem rokmūzikas apakš žanriem. Sākotnēji tas tika uzskatīts par maigāku alternatīvu rokenrolam, bet vēlāk ar terminu poproks saprata visu rokmūziku, kas bija komerciāla, pieejama plašai sabiedrībai un galvenokārt orientēta uz jauniešu auditoriju. Pops un roks pat tika nošķirti kā divi pilnīgi atšķirīgi mūzikas stili, tomēr poproks un tradicionālais roks pēc sava skanējuma, muzikālajā pavadījumā izmantotajiem mūzikas instrumentiem un pat dziesmu tekstu tematiku ir ļoti līdzīgi. Zināmākie poproka pārstāvji ir Eltons Džons, Pols Makartnijs, Pīters Fremptons u.c.

 

Grandžroks ir rokmūzikas apakš žanrs, kurš izveidojās sešdesmitajos gados. Tas ir smagāks un netīrāks rokmūzikas novirziens. Savu nosaukumu šis mūzikas apakš stils ir ieguvis tāpēc, ka sākotnēji tā pārstāvji savu mūziku praktizēja, spēlējot piemājas garāžā. Grandžroka dziesmu tekstos galvenokārt dominēja tēmas par vidusskolas laiku grūto dzīvi, attiecībām, krāpšanu utt. Grandžroka vokāls ir smags, kas bieži vien robežojas kliegšanu. Grandžroka muzikālais pavadījums variēja no vienkāršiem, viena akorda skaņdarbiem, līdz pat ļoti sarežģītiem skaņdarbiem. Vēlāk šis mūzikas stils mainījās un kļuva arvien dažādāks. The Sonics, The Rievieras, The Sootages u.c.

 

Blūzroks ir rokmūzikas apakš žanrs, kurš pamatā radies Lielbritānijā, galvenokārt ietekmējoties no britu blūza. Šī blūza mūzika tika papildināta ar lielāku skaņas amplitūdu un jau iepriekš izmantotajiem mūzikas instrumentiem tika pievienota elektriskā ģitāra, kas skaņdarbos bieži vien dominēja. Sākotnējais brūzroks atgādināja džeza mūziku. Arī blūzrokam bija izteiktas garas, improvizētas instrumentu spēles. Vēlāk blūzroks izplatījās arī Amerikas Savienotajās Valstīs, kas ietekmēja blūzroka turpmāko attīstību. Septiņdesmitajos gados blūzroks bija kļuvis daudz smagāks un ar izteiktām netīrām ģitāras spēlēm. Par populārākajiem blūzroka pārstāvjiem var uzskatīt tādas grupas kā Led Zeppelin, Deep Purple, ZZ Top u.c.

 

Psihodēliskais roks ir rokmūzikas apakš žanrs, kas radās 1960. gadu vidū Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Tam ir ļoti skaidra izcelsme. Šo terminu ieviesa un mūzikas stilu aizsāka grupa Holy Modal Rounders, ar savu dziesmu Hesitation Blues. Vēlāk arī citas grupas pieskaitīja sevi pie psihodēliskā roka pārstāvjiem. Psihodēliskā roka galvenā iezīme ir centieni atdarināt sajūtas, kādas tiek gūtas, izmantojot psihotropās vielas. Šo žanru ir grūti raksturot, jo muzikālā pavadījuma ziņā tas ir ļoti dažāds, bet vārdi bieži vien ir saistīti ar psihotropo vielu lietošanu tiešā veidā vai izsakoties abstrakti. Pie šī apakš žanra var pieskaitīt tādus roka mūziķus kā The Byrds, Pink Floyd, The Yardbirds, Grateful Dead u.c.

 

Vēl pastāv arī ļoti daudzi citi rokmūzikas apakš žanri kā, piemēram, folkroks, kantrīroks, progresīvais roks, džezroks, glamroks, smagais roks, maigais roks utt. Vēlāk arī šie apakš žanri savā starpā ir viens no otra ietekmējušies radot arvien jaunas un nebijušas rokmūzikas skaņas. Un ja nu tu vēl neesi eigādājies labākās skaņu plates tad to vari izdarīt paņemot interneta kredītu (online sesxebi) kas nemaz nebūs dārgi un ko tu ātri vien varēsi atmaksāt!

Raksts tapis sadarbībā ar Zcredit.eu/ge/

No kā sastāv modernā mūzikas industrija?

moderna muzika

Mūsdienās mūzikas klausīšanās ir daļa no daudzu cilvēku ikdienas, bet tas, ko viņi izmanto, jeb saņem (videoklipi, dziesmas, koncerti u.c.) ir tikai mūzikas industrijas redzamā daļa. Lai radītu vienu dziesmu, videoklipu vai noorganizētu koncertu pasaules līmeņa izpildītājam, tiek iesaistīti un nodarbināti vairāki simti vai pat tūkstoši cilvēku. Mūzikas industrija mūsdienās ir loti plaša un sarežģīta.

Protams, tā nav bijis vienmēr. Mūzika ir pastāvējusi jau kopš cilvēces rašanās brīža, bet par mūziku, kā par industriju var sākt runāt tikai no 15. gadsimta, kad parādījās pirmās mūzikas atskaņošanas iekārtas un ierakstīšanas iespējas. Šajā laikā, gan galvenais mūzikas industrijas produkts, vēl joprojām bija dzīvā mūzika un nošu pieraksti. Modernās mūzikas industrija sāka attīstīties tikai aptuveni divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados, kad mūzikas ieraksti kļuva par galveno produktu mūzikas industrijā. Līdz ar to sāka attīstīties arī daudz nopietnāka ierakstu kompāniju darbība. Kopš deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem visu mūzikas industriju sāka pārvaldīt lielās ierakstu kompānijas, kas spēja nodrošināt mūziķiem kvalitatīvus mūzikas iekastus. Pārsvarā tikai tie mūziķi, kas ir noslēguši līgumus ar lielākajām ierakstu kompānijām, spēj gūt ievērojamus panākumus modernās mūzikas industrijā.

Pēc definīcijas mūzikas industrija ir mūzikas izpildīšanas, ierakstīšanas un pārdošanas bizness. Arī mūsdienās mūzikas industriju pārstāv ierakstu kompānijas un privātie mūziķi, kas pelna naudu ar mūzikas rakstīšanu, izpildīšanu, pārdošanu, mūzikas video klipiem, koncertiem utt. Konkrēta pienākumu sadale katrā gadījumā ir individuāla, bet mūzikas industrijā ir iesaistītas tādas personas kā dziesmu vārdu autori, mūzikas autori, izpildītāji (vokālisti, mūzikas instrumentu spēlētāji, bekvokālisti u.c.), mūzikas ierakstu izdevēji, producenti, ierakstu studijas, inženieri, mazumtirdzniecības mūzikas ierakstu pārdevēji, tiešsaistes mūzikas straumētāji, izpildītāju tiesību aizsardzības kompānijas u.c. Liela nozīme ir arī organizācijām un uzņēmumiem, kas translē mūziku un popularizē mūzikas izpildītājus. Tās ir, piemēram, mūzikas televīzijas programmas, radio stacijas, dažādas mūzikas satraumēšanas vietnes, kā arī mūzikas žurnāli. Protams, ir vairākas personas un uzņēmumi, kas ir saistīti ar mūzikas radīšanu un izplatīšanu netiešā veidā, piemēram, tūrisma aģentūras, kuras organizē koncertu tūres, reklāmu kompānijas, kas veido mārketingu u.c. Kā jau tika minēts, vairumā gadījumu mūzikas izpildītāji ir tikai šīs industrijas redzamā daļa, bet ierakstu kompānijas ir visa mūzikas radīšanas un pārdošanas procesa pamats, tomēr arī pats mūziķis var uzņemties arī lielu daļu no ierakstu kompāniju darba.

Pārsvarā galvenie vokālisti jeb dziedātāji tikai izpilda dziesmas vokālo daļu. Tas nozīmē, ka visu pārējo darbu, sākot no mūzikas komponēšanas un vārdu rakstīšanas, līdz mūzikas popularizēšanai un pārdošanai, veic citi cilvēki, kas pārsvarā ir ierakstu kompāniju darbinieki, vai arī sadarbojas ar tām. Atsevišķos gadījumos, arī paši dziedātāji ir gan vārdu, gan mūzikas autori, kā arī paši patur tiesības veidot savu tēlu. Tādā gadījumā viņi paši var izvēlēties, kādas dziesmas izpildīs kas izpildīs šo dziesmu mūziku, kādi būs mūzikas videoklipi, kādi būs koncerti utt., bet organizatorisko darbu vienalga veic vai nu viņu privātie menedžeri un citi darbinieki, vai ierakstu kompānijas.

Šis mūzikas bizness var būt pat ļoti ienesīgs, ja vien industrijas pārstāvji zina, ko vēlas klausītāji un ja viņiem ir arī iespējas sasniegt lielu klausītāju auditoriju. Lielākās mūzikas ierakstu kompānijas un mūzikas izpildītāji nopelna pat vairāku miljardus eiro gadā, tāpēc šajā industrijā ir izteikta ļoti liela konkurence. Mūziķiem ir jāspēj sevi pierādīt, lai ierakstu kompānijas vēlētos noslēgt ar tiem līgumus, savukārt pašām ierakstu kompānijām ir jāattīsta viņu talants un jāpiesaista vai jāspēj noturēt pie sevis jau labi zināmus mūziķus.

Par spīti minētajām summām, kādas var nopelnīt mūzikas industrijā, tas pavisam noteikti nav viegls peļņas veids nevienam no tajā iesaistītajām personām. Mūzikas radīšana ir ļoti grūts un arī riskants darbs, jo nekad garantijas par to, ka sabiedrībai, konkrētā mūzika liksies saistoša.

Mūzikas licenzēšana

mouse-583579_1280

Tāda mūzikas industrijas daļa, kā mūzikas licenzēšana bieži vien mūzikas klausītājiem ir nesaprotama vai pat pilnībā nezināma, tomēr tā ir ļoti svarīga. Tā sastāv no autortiesību pieteikšanas un aizsargāšanas profesionālu mūziķu radītām dziesmā un citiem radošiem darbiem. Prasti šo industrijas daļu regulē autortiesību likums, kas ir atšķirīgs dažādās valstīs un reģionos. Ar mūzikas licenzēšanu parasti nodarbojas īpašas organizācijas. Šīs organizācijas pieprasa, autoratlīdzību, ja tiek izmantota konkrētā mūziķa radītās dziesmas vai citi darbi komerciālos nolūkos, tomēr arī pašiem mūziķiem un viņu menedžeriem ir jāuzņemas atbildība par radošo darbu aizsargāšanu.

Autoratlīdzība darbojas tikai uz patentētiem darbiem. Patents ir ekskluzīvas, valsts garantētas monopoltiesības uz izgudrojumu noteiktā laika periodā. Ar patentēšanu nodarbojas juridiska rakstura institūcijas, bet pirms patentēšanas ir jāpārbauda vai šāds intelektuālais īpašums jau nepastāv. Ja patents ir iegūts, mūziķis var saņemt autoratlīdzību, sadarbojoties ar mūzikas licenzēšanas organizācijām.

Dauzi mūzikas klausītāji neizprot mūzikas un dziesmu licenzēšanas būtību, tāpēc šis process var būt ļoti sarežģīts. Mūzikas licenzēšanas organizācijas bieži vien nodarbina daudzus ārštata darbiniekus, lai nodrošinātu to, ka tiek maksātas autoratlīdzības, bet ir diezgan grūti izvērtēt, kuros gadījumos mūzikas atskaņotājiem ir jāmaksā atlīdzības un kuros nav. Ne vienmēr ir iespējams viennozīmīgi izvērtēt, vai mūzika tiek atskaņota personīgās izklaides nolūkos, vai komerciālos nolūkos.

Mūsdienās ir iespējams arī maksāt autoratlīdzību konkrētam izpildītājam. Arī šī sadarbība notiek ar mūzikas licenzēšanas organizāciju starpniecību. Piemēram, viesnīcu ķēde var noslēgt līgumu ar konkrēto mūzikas licenzēšanas kompāniju, par konkrēta mākslinieka dziesmu izmantošanu. Tas dod viesnīcu ķēdei atļauju izmantot visas mākslinieka dziesmas un citus radošos darbus visās viesnīcās. Papildus viesnīcu ķēde var maksāt arī neatkarīgo autoratlīdzību, lai varētu atskaņot arī citu mūziķu dziesmas.

Uzņēmumiem un privātpersonām, kuri nemaksā par licenzētas mūzikas izmantošanu, var draudēt dažādi specifiski tiesas procesi. Licenzētas mūzikas izmantošana ietver, piemēram, mūzikas atskaņošanu vai licenzētu dziesmu dziedāšanu publiskās vietās, karaoke dziedāšanu u.c. Tas var beigties ar ļoti lielu saoda naudu maksāšanu, atkarībā no konkrētās valsts likumdošanas, tomēr kā jau tika minēts, likums var diezgan viegli apiet, jo ir grūti precīzi nodefinēt, kuros gadījumos ir nepieciešams maksāt autoratlīdzību un kuros nav.

Ja mūzika tiek atskaņota publiski caur radio vai televīziju, mūzikas atskaņotāji bieži vien neuzskata, ka viņiem būtu jāmaksā autoratlīdzība, jo viņiem ir tiesības brīvi izvēlēties kādas radiostacijas vai televīzijas kanālus izmantot, pat tad, ja tas notiek publiski. Vairumā šādu gadījumu, mūzikas atskaņotāji cenšas visu atbildību novelt tieši uz televīziju vai radio. Dažās valstīs tiešām šādos gadījumos autoratlīdzība ir jāmaksā tieši mūzikas piegādātājam, nevis atskaņotājam, turklāt viņiem ir jāievēro vēl stingrākas prasības.

Sīkāku informāciju par mūzikas licenzēšanu un autoratlīdzības maksāšanu vai saņemšanu var uzzināt izpētot katras konkrētās valsts autortiesību likumu un runājot ar pārstāvjiem no mūzikas licenzēšanas organizācijā, jo noteikumi un naudas summas dažādos gadījumos var būt pat ļoti atšķirīgas. Visiem mūzikas radītājiem un mūzikas izmantotājiem, komerciālos nolūkos, vajadzētu būt lietas kursā par visu, kas saistīts ar autortiesībām.

Autoratlīdzības maksāšana neattiecas uz privātpersonām, kas klausās mūziku privātos nolūkos, bet citādāk noteikti ir jāievēro autortiesību likumā noteiktā procedūra, lai droši varētu atskaņot mūziku. Kaut arī likumus vairumā gadījumu var viegli apiet, no autoratlīdzības maksāšanas izvairīties nevajadzētu, jo tā tomēr ir intelektuālā īpašuma zādzība.

Mūzikas festivāli

koncerts muzikas

Runājot par mūzikas festivāliem, populārs ir uzskats, ka tie ir tikai modernās mūzikas pasākumi. Jo īpaši gados jauni cilvēki parasti ar to saprot liela mēroga modernās mūzikas pasākumus, kas līdzinās izklaidei naktsklubos, tomēr mūzikas festivāli var pārstāvēt ļoti daudzus mūzikas stilus un to organizatoriskā struktūra var būt ļoti atšķirīga.

Mūsdienās vispopulārākie tiešām ir modernās mūzikas festivāli. Modernās mūzikas festivāli parasti ir liela mēroga pasākumi, kas vairumā gadījumu norisinās ārpus telpām un kuros piedalās vairākas mūsdienās populāras mūzikas grupas un solo dziedātāji. Tomēr mūzikas festivāli var pārstāvēt ļoti dažādus mūzikas stilus un tēmas. Populāri ir arī dažādi folkloras mūzikas festivāli. Tie var būt saistīti ar dažādu tautu folkloru vai etniskajām svinībām un tradīcijām. Šādos gadījumos mūzikas festivālos tiek dziedātas tautasdziesmas un dejotas tautas dejas. Neatņemama tradicionālo mūzikas festivālu sastāvdaļa ir arī tautas tērpi. Vēl daudzviet norisinās arī klasiskās vai instrumentālās mūzikas festivāli, kas ir daudz nopietnāki un solīdāki pasākumi.

Neatkarīgi no mūzikas stila vai tēmas, kādu pārstāv mūzikas festivāls, tiem ir arī kopīgas iezīmes. Maza mēroga mūzikas festivāli var ilgt tikai vienu dienu, bet lielākie mūzikas festivāli parasti ilgst visu nedēļas nogali (no piektdienas līdz svētdienai) vai pat ilgāk. Vēl mūzikas festivāliem ir raksturīga mūziķu uzstāšanās uz vairākām skatuvēm vienlaicīgi. Tas nodrošina iespēju, ikvienam festivāla apmeklētājam izvēlēties, kādu mūziku viņš vēlas klausīties. Kā jau tika minēts, šie festivāli parasti ir tematiski. Tas nozīmē, ka tie tiek rīkoti par godu kādam notikumam vai cilvēkam, vai pārstāv konkrētu mūzikas stilu. Mūziķi labprāt piedalās liela mēroga mūzikas festivālos, jo tā ir iespēja popularizēt sevi cilvēkiem, kas klausās līdzīga stila mūziku.

Atkarībā no festivālu tematikas un organizatoriskās struktūras, tie var ietvert arī tādus komponentus kā nakšņošana teltīs vai citu naktsmītņu nodrošināšanu, lai festivālus varētu apmeklēt arī mūzikas mīļotāji no attālākām vietām vai pat citām valstīm. Bieži sastopamas ir arī ēdināšanas iespējas, nelieli veikaliņi, dažādas atrakcijas un citas izklaides iespējas.

Arī organizatoriskās struktūras festivāliem ir dažādas. Piemēram, diezgan plaši izplatīti ir mūzikas festivāli, kas ir koncerta pagarinājumi. Pēc konkrēta solo mūziķa vai grupas uzstāšanās, koncerts tiek turpināts ar citu mūziķu uzstāšanos jau daudz neformālākā gaisotnē. Šāda veida festivāli parasti ir diezgan maza mēroga. Liela mēroga festivāli parasti tiek organizēti vasarā, kā vairāku dienu ilga izklaide ar nakšņošanu. Vēl mūzikas festivāli var tikt rīkoti arī kā konkursi mūziķiem.

Katra veida festivālam var būt atšķirīgi mērķi. Modernās mūzikas festivāli parasti ir komerciāli un orientēti galvenokārt uz peļņas gūšanu, bet kā mērķi var kalpot arī labdarība, konkrēta mūzikas stila vai tematikas popularizēšana, jauno mākslinieku popularizēšana u.c. No apmeklētāju viedokļa visos gadījumos galvenais mērķis ir izklaide un mūzikas baudīšana.

Tātad jēdziens „mūzikas festivāls” ir ļoti plašs un sevī ietver visdažādāko vidu pasākumus, bet to kopīgās iezīmes ir vairāku mākslinieku uzstāšanās un salīdzinoši ilgs norises laiks. Lai paplašinātu savu redzesloku un uzzinātu vairāk par mūzikas festivāliem, ir ieteicams apmeklēt dažādus mūzikas festivālus gan pēc stila, gan organizatoriskās struktūras. Pat tad ja konkrētais mūzikas stils apmeklētājam nešķiet saistošs, festivālos parasti var atrast arī citas izklaides iespējas.

Ko dara mūzikas menedžeris?

muzikas menedzeris

Bieži vien pašiem mūzikas izpildītājiem nav padziļinātu zināšanu par to, kā darbojas mūzikas industrija kopumā, tāpēc par profesionālo mūziķu darbu atbildību uzņemas viņu menedžeri. Menedžeru pienākumos parasti ietilpst, piemēram, dažādu rezervāciju veikšana, sarunu vešana par līgumu nosacījumiem, publisko attiecību kārtošana, reklāmas kampaņu organizēšana, mūzikas ierakstīšanas organizēšana utt. Kas būs šis menedžeris nosaka vai nu katrs konkrētais mūzikas izpildītājs, vai tā ierakstu kompānija, bet tieši menedžera darbs parasti ir tas, kas nodrošina mūziķu panākumus mūzikas industrijā.

Mazpazīstami mūziķi parasti vai nu ir paši sev menedžeri, vai algo kādu pazīstamu personu, kas veiks menedžera darbu, pat tad ja viņiem nav nekādu zināšanu par to, kā darbojas mūzikas industrija, bet ja mūziķi gūst popularitāti, menedžera darbu parasti uzņemas profesionāļi. Laikā, kamēr mūziķi vēl nav slaveni, menedžerus drīzāk var dēvēt par personīgajiem aģentiem, jo viņu galvenie pienākumi saistās tieši ar grupas popularizēšanu, meklējot iespējas koncertēt un sadarboties ar ierakstu kompānijām.

Pasaulslaveniem mūziķiem parasti ir pat vairāki menedžeri, kuri katrs ir atbildīgi par noteiktu pienākumu izpildi. Piemēram, ceļojumu menedžerim ir jāveic rezervācijas, kas saistītas ar ceļošanu mūzikas biznesa ietvaros. Tas nozīmē, ka ceļojumu menedžeris ir atbildīgs par aviobiļešu rezervāciju, viesnīcu rezervāciju, kontaktēšanos ar ceļojumu aģentūrām utt. Publisko attiecību menedžeris ir atbildīgs par mūziķu tēla veidošanu, mūziku reklamēšanu, koncertturneju organizēšanu utt. Tehnisko menedžeru pārziņā ir viss, kas aistīta r mūzikas ierakstīšanas un koncertēšanas tehnisko pusi. Menedžeru skaist un sadalījums, atbilstoši pienākumiem var būt dažāds. Slaveniem mūziķiem, kuriem ir noslēgti līgumi ar ierakstu kompānijām, parasti menedžerus izvēlas tieši pati kompānija, tomēr tas ir atkarīgs no līguma nosacījumiem, kuriem mūziķi var arī nepiekrist.

Neatkarīgi no tā, cik lielus panākumus mūzikas industrijā jau ir guvuši konkrētie mūziķi un kādas ir viņu vēlmes attiecībā uz turpmāko darbību, lai gūtu panākumus, menedžerim ir jāatbilst konkrētām prasībām. Labam menedžerim ir jāpārzina, gan mūzikas radošā, gan biznesa puse. Mūsdienās menedžeriem vajadzētu arī pārzināt vairākas valodas, lai mūziķi varētu tikt popularizēti ne tikai vienā valstī, bet internacionāli. Ja mūziķi vēlas sadarboties ar ierakstu kompāniju, paturot iespēju izvēlēties menedžeri, svešvalodu zināšanas, noteikti būs obligāta prasība. Pats svarīgākais, menedžeri nedrīkst pieņemt vienpusējus lēmumus, nevienojoties ar pašiem mūziķiem vai atbildīgajām personām no ierakstu kompānijām. Labam menedžerim, protams, ir jāpiemīt lielai atbildības sajūtai, labām komunikācijas spējām un citām pozitīvām rakstura īpašībām.

Lai atbilstu visiem iepriekš minētajiem noteikumiem, menedžeri var šo amatu apgūt profesionāli. Mūzikas menedžmentu var apgūt gan universitātēs, gan dažādos kursos, tomēr teorētiskās zināšanas ir nepieciešams papildināt ar praktisku pieredzi. Parasti labākus panākumus gūst tie mūziķi, kuru menedžeriem ir jau bijusi iepriekšēja pieredze tieši šādā vai līdzīgā darbā. Izglītoties mūzikas menedžmentā var vairākos līmeņos. Tas nozīmē, ka ir iespējams ne tikai iegūt pamata zināšanas, bet arī apgūt ļoti specifiskas lietas, kas saistās ar mūzikas industrijas vadību.

Kopumā var teikt, ka menedžeri ir atbildīgi par visu organizatorisko darbu, lai mūziķi veiksmīgi varētu darboties mūzikas industrijā. Labs menedžeris vairumā gadījumu ir mūziķu panākumu atslēga, tāpēc tie tiek izvēlēti īpaši rūpīgi.

Kas ir soulmūzika?

busking-1220847_1280

Soulmūzika jeb souls ir populārs mūzikas stils, kuru ir radījuši afroamerikāņu mūziķi divdesmitā gadsimta vidū. Par soulmūzikas radītājiem tiek uzskatīti tādi mūziķi kā Džeimss Brauns un Rejs Čārlzs. Viņi apvienoja līdz tam labi zināmo gospeļmūziku ar džezu un r&b, lai radītu pirmās soulmūzikas skaņas. Tā kā gospeļi ir baznīcas mūzika, soulmūziku daudzi tajā laikā kritizēja un uzskatīja par nepieņemamu, jo gospeļu dziedāšana soulam raksturīgajā skanējumā bija zaimojoša. Gospeļi bija viens no būtiskākajiem afroamerikāņu ieguldījumiem kristietībā un šo dziesmu sasaistīšana ar seksu, mīlestību, sievietēm un citām grēcīgām lietām tajā laikā bija ļoti riskanta, tomēr daudzi soulmūziku pieņēma un tā kļuva pat ļoti populāra.

Soulmūzika ik strauji guva popularitāti tieši atšķirīgā rakstura dēļ. Tai raksturīgs viegli iegaumējams ritms, kas var tikt papildināts ar ritmiskiem aplausiem un improvizētas ķermeņa kustības. Vēl soulmūziķi bieži izmantoja sasaukšanos ar kori, bekvokālistiem vai klausītājiem, lai dažādotu savu dziedājumu. Protams, vēl viena neatņemama soulmūzikas sastāvdaļa ir ļoti spēcīgs, intensīvs vokāls. Ne katrs var dziedāt soulu, jo šim mūzikas stilam ir nepieciešams ļoti īpatnējs balss tembrs.

Soulmūzikai ātri vien radās vairāki veidi un apakš stili. Gospeļu mūzika tika apvienota ne tikai ar r&b, bet arī ar rokenrolu un citiem mūzikas stiliem. Daudzas mūzikas ierakstu kompānijas sāka noslēgt līgumus ar soulmūziķiem un pat tika radītas jaunas, tieši uz soulmūzikas žanru balstītas ierakstu kompānijas. Jau labi zināmās, lielās mūzikas industrijas pārsvarā sadarbojās ar jau populāriem soulmūziķiem, bet jaunās soulmūzikas ierakstu kompānijas nodarbojās arī ar jaunu talantu meklēšanu un attīstīšanu.

Septiņdesmitajos gados soulmūzika jau bija mazliet novirzījusies no sākotnējā veidola un dziesmu forma bija citādāka. Soula dziesmās tika iekļauti svarīgi ziņojumi un pats mūzikas stils daudz ko aizguva no rokmūzikas. Souls skāra tādas tēmas kā rasisms, karš, dzīves grūtības utt. Mūzika vairs nebija tika grēcīga un zaimojoša kā sākumā, tāpēc arī šī mūzikas stila kritizētāju skaits saruka.

Vēl vēlāk soulmūzika sāka aizgūt dažādus elementus no fank mūzikas un disko mūzikas stiliem. Kaut gan dziesmu vārdi, dziedāšanas stils un ideoloģija būtiski nemainījās, mūzikas ritms kļuva daudz dinamiskāks un līdzinājās iepriekš minētajiem mūzikas stiliem. Souls jau bija kļuvis ne tikai par afroamerikāņu iecienītu mūzikas stilu, bet masu mūziku, kas kļuva arvien komerciālāka un pieejamāka plašākai sabiedrībai.

Arī baltās rases pārstāvji sāka izpildīt šo mūzikas stilu. Protams, tas izmainīja soula dziesmu vēstījumu, jo tādas tēmas kā rasisms un dzīve geto, kā arī sākotnējās gospeļu tēmas baltajai rasei nebija aktuālas. Tā izveidojās atsevišķs soula apakš žanrs – zilo acu blūzs (blue-eyed soul). Arī daudzi citi atsevišķi mūzikas stili radījās, iedvesmojoties no soulmūzikas.

Saoulmūzika mūsdienās eksistē visdažādākajos veidolos. Sākotnējās soulmūzikas dziesmas bieži vien tiek iekļautas arī hip-hopa dziesmās. Daudzi hip-hopa mākslinieki turpina attīstīt sākotnējo soulmūzikas ideju – apvienot gospeļus ar mūsdienu mūziku. No sākotnējiem soula novirzieniem, mūsdienās populāri ir, piemēram, Detroitas souls, dziļais souls, Foladelfijas souls, psihodēliskais souls u.c.

Soulmūzika, kas radusies pēc deviņdesmitajiem gadiem tiek dēvēta par neo-soulu vai jauno soulu. Kaut gan arī neo-soulā tiek saglabāti sākotnēji gospeļa dziesmu elementi, salīdzinota r šī mūzikas žanra pirmsākumiem, tam ir daudz modernāks ritms, kas nedaudz līdzinās hip-hopam.

Kas ir regejs?

regejs

Daudziem cilvēkiem ir ļoti vispārīgas zināšanas par tādu mūzikas stilu kā regejs. Protams, lielākā daļa cilvēku ir dzirdējuši par tādu regeja izpildītāju kā Bobs Mārlijs, kā arī zina, ka šī mūzika tiek plaši pārstāvēta Jamaikā, bet attiecībā uz šīs mūzikas skanējumu, izcelsmi un citiem aspektiem, priekšstats bieži vien ir maldīgs.

Regejs ir mūzikas stils, kas izveidojies Jamaikā, apvienojoties diviem citiem līdzīgiem Jamaikas mūzikas stiliem – ska un rocksteady. Regeju no citiem mūzikas stiliem var atšķirt pēc muzikālā pavadījuma ritma un vienkāršajām akordu progresijām. Dziesmu vārdi parasti tiek izpildīti angļu valodā, bet ar jamaikiešu dialektu. Populārākie regeja izpildītāji ir Bobs Mārlijs un grupa The Wailers.

Kaut gan regejs ir cēlie no jau minētajiem ska un rocksteady mūzikas stiliem, tas ir ietekmējies arī no amerikāņu izcelsmes mūzikas stiliem, kā, piemēram r&b, džeza un mento. Regejs, kā atsevišķs mūzikas žanrs tika atzīts tikai divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados. Par pasaulē pirmo ierakstīto regeja mūzikas dziesmu tiek uzskatīts grupas The Pioneers dziesma „Long Shot Bus’ Me Bet”, kas iznāca 1967. gadā.

Regejam ir raksturīgs ļoti īpatnējs ritms. Tas ir četru ceturtdaļu ritms ar uzsvaru uz sitiena beigām. Daudzas uzsvērtās skaņas tiek spēlētas uz ģitāras vai bungām, kas piedod regeja mūzikai izteiktu Āfrikas tradicionālās mūzikas noskaņu. Sitieni pārsvarā tiek nodrošināti ar dažāda veida bungām, piemēram, moderno bungu komplektu, timbalēm, timpāniem, mazajām bungā un tradicionālajām afrikāņu bungām. Akordu struktūra regejā ir slāņveida. Tas nozīmē, ka bungu sitieniem pa virsu skan akustiskā ģitāra, basģitāra, ērģeles, klavieres vai citi taustiņ instrumenti. Daudzas regeja grupas izmanto arī pūšamos mūzikas instrumentus, kā, piemēram, saksofonu, trompetes, trombonus, lai mūzika kontrastētu ar vokālu.

Kā jau tika minēts, regeja dziesmas pārsvarā tiek izpildītas angļu valodā, bet Jamaikas vietējā izloksnē, ko amerikāņu angļu valodas un britu angļu valodas pārzinātājiem bieži vien ir grūti saprast. Dziesmu vārdi bieži aizskar tādu tēmu kā rastafari. Rastafari ir reliģija. Rastas tic, ka Etiopijas imperators Haile Selasije I (Ras Tafari, Jah) ir Dieva inkarnācija jeb Mesija, kas vadīs visus Āfrikas iedzīvotājus un visas pasaules melnādainos iedzīvotājus uz brīvību. Šī reliģija ir izplatīta Jamaikā un tajā tiek atbalstīta marihuānas lietošana. Arī tā ir ļoti izplatīta tēma regeja mūzikā. Arī slavenais regeja mūzikas izpildītājs Bobs Mārlijs bija rastafari reliģijas praktizētājs, tāpēc arī visa regeja mūzika bieži vien tiek saistīta ar marihuānas lietošanu, bet mūsdienās regejs pārstāv arī daudzas citas tēmas.

Vēlāk no regeja attīstījās arī daudzi citi atsevišķi mūzikas žanri, kas tagad pasaulē ir vēl populārāki par pašu regeju. Piešiem mūzikas stiliem pieder, piemēram, hip-hops, ragga, britu regejs, dancehall u.c.

Pārsvarā regeja mūziku asociē ar jaunību, dumpīgumu, rupjībām un Jamaikas ielu kultūru. Kad regejs kļuva populārs visā pasaulē, ne tikai Jamaikā un Ziemeļamerikā, tā tematika kļuva mazliet citādāka. Saglabājās tā skarbā daba un mazliet tika saglabāti arī daži elementi no rastafari reliģijas, bet tika aizskarti arī baltās rases pārstāvjiem raksturīgi temati.

Kopumā var teikt, ka regejs tomēr vēl joprojām pamatā pārstāv Jamaikas kultūru un rastafari reliģiju, bet tas vairāk ir ārējais tēls. Pati mūzika un dziesmu vārdi ir ļoti dažādi un nu jau regejs pārstāv visdažādākās tēmas un tas tiek izpildīts dažādās valodās.

Kas ir r&b?

r and b

R&b mūsdienās ir ļoti populārs mūzikas žanrs. Daudzos popmūzikas topu augšgalos var atrast r&b izpildītājus un viņu dziesmas, tomēr šis stils ir unikāls. Tam ir atšķirīgs skanējums un vēstījums no citiem populārās mūzikas stiliem. Kaut gan mūsdienu r&b mūzika ievērojami atšķiras no tās oriģinālā skanējuma, ikvienam vajadzētu atšķirt r&b no citiem popmūzikas stiliem.

R&b nozīmē ritms un blūzs, tātad ir skaidrs, ka šī mūzikas žanra izcelsme ir cieši saistīta ar blūza mūziku. Arī r&b mūzika sākotnēji pārstāvēja afroamerikāņu rasi un tā galvenokārt bija mērķēta tieši uz afroamerikāņu auditoriju. Arī r&b mūzikā tika pārstāvētas dažādas, tieši afroamerikāniem, aktuālas problēmas, tomēr tas nav tieši tas pats, kas blūzs. R&b ir ļoti daudzu mūzikas stilu apvienojums. Tas sevī iever gan gospeļu, gan džeza, gan blūza elementus. Mūsdienās r&b mūzika ir ietekmējusies arī no vēl citiem mūzikas stiliem padarot r&b par ļoti daudzveidīgu žanru.

R&b mūzika ir radusies Amerikas Savienotajās Valstīs. Kaut gan r&b mūzika tiek radīta jau samērā sen, oficiāls termins, tika ieviests tikai divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados. Sākotnēji r&b mūzikas žanrs tika dēvēts vienkārši par melnādaino mūziku. Par šī mūzikas stila aizsācējiem un oriģinālā skanējuma populārākajiem izpildītājiem tiek uzskatīti tādi mākslinieki kā Bo Didlijs un Čaks Berijs. Sākotnēju r&b dziesmu muzikālajā pavadījumā dominēja metāla pūšamie instrumenti, kā arī bungas un klavieres. Principā muzikālais pavadījums bija ļoti līdzīgs blūza mūzikas muzikālajam pavadījumam, bet r&b mūziķi izmantoja smagākas skaņas un vienmērīgāku ritmu. Piecdesmitajos gados r&b dziesmu vārdi kļuva daudz pavedinošāki, kā arī dziedāšana tika papildināta ar seksuālām dejām. Mūzikas instrumentiem vēlāk arī pievienojās basģitāra, kas padarīja mūzikas skanējumu vēl savdabīgāku. Sešdesmitajos gados no r&b mūzikas attīstījās soulmūzikas žanrs. Pastāvēja uzskats, ka soulmūzika ir jauns r&b skanējums, tomēr vēlāk šie abi žanri attīstījās atsevišķi.

R&b mūzika sāka ievērojami mainīties un komercializēties septiņdesmitajos gados, kad ļoti populāra bija disko mūzika un dejošana. Tādi mūziķi kā Maikls Džeksons un Kvinsijs Džonss sāka izmantot elektroniskos mūzikas instrumentus, kas mainīja oriģinālo r&b skanējumu. arī r&b lielā mērā kļuva par deju mūziku ar daudz plūstošāku skanējumu. Tātad, lielu ietekmi r&b attīstībā ir devusi arī disko mūzika un fank mūzika. Vēlāk r&b mūzikai tika pievienoti arī hip-hopa elementi (galvenokārt rims), kas r&b padarīja tādu, kāds tas ir mūsdienās. Šī oriģinālās r&b mūzikas apvienošana ar citiem mūzikas stiliem izraisīja mūzikas žanra sadalīšanos vairākos apakš žanros.

R&b mūzikas žanrs laika gaitā ir ievērojami mainījies un tam ļoti daudzi atšķirīgi skanējumi, bet kopumā r&b mūzikā arī mūsdienās pārstāv līdzīgas tēmas, kā sākotnēji. Izplatītas ir arī dziesmas par dažādām, ar rasismu saistītām, problēmām, bet daudz biežāka r&b dziesmu tematika ir mīlestība, attiecības un dejošana. Mūsdienās r&b nav tikai melnādaino mūzika. Ir sastopami arī ļoti daudzi baltādainie izpildītāji. Muzikālais pavadījums ir kļuvis daudz būtiskāks. Arī mūsdienās dominē vienmērīgs ritms, bet tiek izmatoti vairāki mūzikas instrumenti, lai skaņu padarītu daudzslāņainu. Daudzi r&b mūziķi arī izmanto elektroniskos mūzikas instrumentus. R&b mūzika mūsdienās ir daudz „lipīgāka” un piemērotāka dejošanai.

Kas ir pirātiskā mūzika?

cassette-35203_1280

Noteikti visi kaut reizi dzīvē ir dzirdējuši tādus vārdu savainojumus kā pirātiskā mūzika, pirātiskās filmas u.c. Daudzi arī vismaz virspusēji arī saprot tā nozīmi un to, ka šādus pakalpojumus izmantot nevajadzētu, tomēr tie kļūst tikai populārāki. Lai izskaustu šo tendenci, vispirms ir jāsaprot kas tieši ir pirātisms un kāpēc tas ir nevēlams.

Vairumā gadījumu pirātisms ietver intelektuālā īpašuma zādzību. Pirātisms ir gan intelektuālā īpašuma nelikumīga izmantošana, gan izplatīšana. Kādreiz pirātisms aprobežojās ar fizisku, nelegālu mūzikas kopēšanu, piemēram, kasešu pārrakstīšanu. Mūzikas industrijā šī tendence radīja bažas, ka tas negatīvi ietekmēs pārdoto ierakstu skaitu. Kad kasetes nomainīja kompaktdiski, šādas darbības veikt bija daudz sarežģītāk, jo tie bija kodēti. Tas nozīmē, ka dziesmas nevarēja tik viegli pārrakstīt, tomēr mūzikas patērētāji ātri vien iemācījās tos atkodēt un iegūt mūziku digitālā veidā. Mūsdienās, interneta pieejamība ļauj šos digitālos failus pavisam vienkārši nodot citiem, kas vēl vairāk negatīvi ietekmē mūzikas biznesu nekā kasešu pārrakstīšana.

Nelegālās mūzikas izplatītāji sākotnēji aizbildinājās ar to, ka tas ir tikai veids, kā ļaut cilvēkiem iepazīt jaunu mūziku. Viņi apgalvoja, ka tas nekādā veidā negatīvi neietekmē mūziķu albumu pārdošanas apjomus, tieši pretēji, ļauj iegūt vairāk klausītāju, kas būs potenciālie albūmu pircēji. Vairāki mūziķi paši savas dziesmas izplata internetā, tieši ar šādu mērķi, tomēr statistikas dati pierādīja, ka albumu pārdošanās apjomi jau labi zināmiem mūziķiem tiešām krītas šo nelegālo darbību dēļ. Vairāki mūziķi un ierakstu kompānijas ir tiesājušās ar nelegālās mūzikas izplatītājiem.

Mūsdienās aktuāli ir arī citi pirātisma veidi. Papildus patērētājiem, kas izplata nelegālo mūziku, ir arī uzņēmumi, kas iesaistās mūzikas pirātismā, pārdodot dziesmas un albūmus, bez tiesībām to darīt. Šos uzņēmumus ir arī grūti sodīt un apturēt, jo vairumā gadījumu viņi darbojas tā saucamajā pelēkajā zonā. Tas nozīmē, ka šie uzņēmumi darbojas valstīs un reģionos, kur nedarbojas starptautiskie autortiesību likumi un vietējie likumi, kas saistīti ar mūzikas izplatīšanu. Arī patērētāji, kuri iegādājas mūziku no šādiem uzņēmumiem ir saistīti ar pirātiskās mūzikas nozari.

Mūsdienās mūziku var iegādāties arī digitālā veidā, kas it kā atvieglo pirātiskās mūzikas izplatītāju darbu, tomēr ir vairākas metodes, kā mūsdienās cenšas ar to cīnīties. Mūzika tiek kodēta dažādos veidos, piemēram, ierobežojot mūzikas atskaņošanas ierīču skaitu, uz kuriem šos failus var atskaņot, vai arī liedzot iespēju failus nokopēt. Par spīti visām šīm preventīvajām darbībām, failus var viegli atkodēt un daudzās vietās tāpat ir iespējams iegādāties mūzikas failus bez jebkādas aizsardzības.

Mūsdienās cīņa ar mūzikas pirātismu vairāk notiek, bloķējot interneta vietnes, kurās iespējams nelegāli lejupielādēt mūziku. Tas ir efektīvāk par audiofailu kodēšanu, tomēr arī ir diezgan grūti izdarāms. Šādas interneta vietnes parasti tiek slēptas vai papildus nelegālās mūzikas izplatīšanai nodarbojas ar legālām aktivitātēm. Katrā ziņā cīņa ar intelektuālā īpašuma zagļiem ir kļuvusi neefektīva, kaut gan intelektuālā īpašuma zādzība ir tik pat nosodāma, kā jebkura cita veida zādzība. Par šādiem pārkāpumiem nebiedē, jo ir grūti pierādīt viņu vainu.

Mūzikas pirātisms nav atbalstāms nekādā veidā. Arī mūziku, tāpat kā jebkuru citu preci vai pakalpojumu, ir godīgi jāiegādājas par to samaksājot noteikto naudas summu. Klausoties vai izplatot nelegālo mūziku tiek apzagts cilvēks, kura mūzika tiek atzīta par labu. Ja pirātiskās mūzikas izmantošanas apjomi turpinās augt tikpat strauji, mūzikas industrija var kļūt daudz nekvalitatīvāka.

Kas ir elektroniskā mūzika?

dj-720589_1920

Elektroniskā mūzika bieži vien tiek uzskatīta par mazāk kvalitatīvu un samākslotu, salīdzinot ar mūziku, kura tiek radīta ar tradicionālo mūzikas instrumentu palīdzību, tomēr priekšstats par to, kas ir un kas nav elektroniskā mūzika bieži vien ir maldīgs. Daudzi uzskata, ka elektroniskā mūzika ir tikai modernā klubu un deju mūzika, kurā izmantoti dažādi skaņu efekti, kurus nevar iegūt, izmatojot akustiskos mūzikas instrumentus, tomēr liela daļa no mūsdienu populārās mūzikas ir radīta, izmantojot elektroniskās ierīces, vai vismaz pārveidojot akustisko mūziku ar elektronisko ierīču palīdzību.

Mūzika, kas tiek spēlēta vairumā mūzikas grupu vai orķestru dzīvajos koncertos tiešām ir akustiskā vai instrumentālā mūzika. Akustiskā mūzika tiek radīta ar mūzikas instrumentiem, kuriem skaņas radīšanai netiek izmantota elektrība, bet gan elastīgo svārstību viļņu radīšana. Elektroniskā mūzika, savukārt, tiek radīta vai pārveidota, izmantojot dažādas elektriskas ierīces. Tas nozīmē, ka elektroniskajai mūzikai ir vairāki veidi, atkarībā no tā, kā tā tiek radīta. Tā var būt akustiskā mūzika, kura ir pārveidota, izmantojot elektroniskas ierīces, vai arī mūzika, kas jau no sākuma ir radīta, izmantojot elektroniskas ierīces.

Mūsdienās elektroniskā mūzika no akustiskās, skaņas ziņā īpaši neatšķiras. Klausītājiem, kuriem nav padziļinātu zināšanu mūzikā un ļoti labi attīstīta dzirde, var likties, ka starp šiem abiem mūzikas radīšanas veidiem nav nekādas atšķirības, tomēr elektroniskās mūzikas pirmsākumos, tā bija daudz citādāka. Elektroniskā mūzika tika izgudrota laika posmā no deviņpadsmitā gada deviņdesmitajiem gadiem līdz divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, dažādu eksperimentu rezultātā. Sākotnēji elektroniskā mūzika aprobežojās ar elektroniski sintezētu skaņu apkopojumu, ko izmantoja lai papildinātu akustisko mūziku ar visdažādākajām, ikdienā dzirdamajām skaņām. Vēlāk ar elektroniskiem instrumentiem arī tika radīta mūzika, kas bija pietuvināta akustiskajai mūzikai. Ar laiku elektroniskā mūzika attīstījās arvien vairāk, līdz skaņas bija tik pat kvalitatīvas, kā ar akustiskajiem instrumentiem radītās. Elektroniskā mūzika varēja tikt komponēta un spēlēta, tāpat kā akustiskā mūzika.

Sākotnēji elektroniskās mūzikas atskaņošanai izmantoja tādas atsevišķas sastāvdaļas kā dinamisko slāpētāju, filtru un gredzenu modulatorus, sinusa signālu ģeneratoru, pielāgojama ātruma lentas ierakstītājus (magnetafonus), un skaņas ģeneratorus. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados tika radīta ierīces, kas to visu apvieno – sintezators. Šī elektroniskā mūzikas instrumenta radīšana ievērojami attīstīja elektronisko mūziku un paplašināja iegūstamo skaņu diapazonu. Ap šo pašu laiku tika izgudrots arī sekvenceris, kas sintezatora darbību ļāva ieprogrammēt. Sintezators kopā ar sekvenceri un datoru kļuva par plaši izmantojamiem instrumentiem mūzikas radīšanai. Mūsdienās vairums populārās mūzikas tiek radītas ar šīm un citām elektroniskās mūzikas radīšanas ierīcēm.

Divdesmitā gadsimta beigās elektroniskā mūzika jau dominēja populārajā mūzikā, jo to radīt bija vienkāršāk un bija iespējams iegūt vēl plašāku skaņu diapazonu, nekā izmantojot akustiskos mūzikas instrumentus. Arī akustiskā mūzika, mūsdienās parasti tiek pārveidota, izmantojot elektroniskās ierīces, lai tās saknējumu padarītu tīrāku un uzlabotu dažādos veidos. Arī daudzi akustiskie mūzikas instrumenti, mūsdienās tiek papildināti ar elektroniskām ierīcēm, piemēram, skaņas pastiprinātājiem.

Tātad elektroniskā mūzika jau sen vairs nav tikai sintētiski radītas skaņas, ar ko papildināt akustisko instrumentu spēli. Tas ir mūzikas radīšanas vai uzlabošanas veids, kas tiek ļoti plaši pārstāvēts populārajā mūzikā un nu jau arī tiek izmantots pat klasiskās un simfoniskās mūzikas uzlabošanai.