Kas ir pirātiskā mūzika?

Noteikti visi kaut reizi dzīvē ir dzirdējuši tādus vārdu savainojumus kā pirātiskā mūzika, pirātiskās filmas u.c. Daudzi arī vismaz virspusēji arī saprot tā nozīmi un to, ka šādus pakalpojumus izmantot nevajadzētu, tomēr tie kļūst tikai populārāki. Lai izskaustu šo tendenci, vispirms ir jāsaprot kas tieši ir pirātisms un kāpēc tas ir nevēlams.

Vairumā gadījumu pirātisms ietver intelektuālā īpašuma zādzību. Pirātisms ir gan intelektuālā īpašuma nelikumīga izmantošana, gan izplatīšana. Kādreiz pirātisms aprobežojās ar fizisku, nelegālu mūzikas kopēšanu, piemēram, kasešu pārrakstīšanu. Mūzikas industrijā šī tendence radīja bažas, ka tas negatīvi ietekmēs pārdoto ierakstu skaitu. Kad kasetes nomainīja kompaktdiski, šādas darbības veikt bija daudz sarežģītāk, jo tie bija kodēti. Tas nozīmē, ka dziesmas nevarēja tik viegli pārrakstīt, tomēr mūzikas patērētāji ātri vien iemācījās tos atkodēt un iegūt mūziku digitālā veidā. Mūsdienās, interneta pieejamība ļauj šos digitālos failus pavisam vienkārši nodot citiem, kas vēl vairāk negatīvi ietekmē mūzikas biznesu nekā kasešu pārrakstīšana.

Nelegālās mūzikas izplatītāji sākotnēji aizbildinājās ar to, ka tas ir tikai veids, kā ļaut cilvēkiem iepazīt jaunu mūziku. Viņi apgalvoja, ka tas nekādā veidā negatīvi neietekmē mūziķu albumu pārdošanas apjomus, tieši pretēji, ļauj iegūt vairāk klausītāju, kas būs potenciālie albūmu pircēji. Vairāki mūziķi paši savas dziesmas izplata internetā, tieši ar šādu mērķi, tomēr statistikas dati pierādīja, ka albumu pārdošanās apjomi jau labi zināmiem mūziķiem tiešām krītas šo nelegālo darbību dēļ. Vairāki mūziķi un ierakstu kompānijas ir tiesājušās ar nelegālās mūzikas izplatītājiem.

Mūsdienās aktuāli ir arī citi pirātisma veidi. Papildus patērētājiem, kas izplata nelegālo mūziku, ir arī uzņēmumi, kas iesaistās mūzikas pirātismā, pārdodot dziesmas un albūmus, bez tiesībām to darīt. Šos uzņēmumus ir arī grūti sodīt un apturēt, jo vairumā gadījumu viņi darbojas tā saucamajā pelēkajā zonā. Tas nozīmē, ka šie uzņēmumi darbojas valstīs un reģionos, kur nedarbojas starptautiskie autortiesību likumi un vietējie likumi, kas saistīti ar mūzikas izplatīšanu. Arī patērētāji, kuri iegādājas mūziku no šādiem uzņēmumiem ir saistīti ar pirātiskās mūzikas nozari.

Mūsdienās mūziku var iegādāties arī digitālā veidā, kas it kā atvieglo pirātiskās mūzikas izplatītāju darbu, tomēr ir vairākas metodes, kā mūsdienās cenšas ar to cīnīties. Mūzika tiek kodēta dažādos veidos, piemēram, ierobežojot mūzikas atskaņošanas ierīču skaitu, uz kuriem šos failus var atskaņot, vai arī liedzot iespēju failus nokopēt. Par spīti visām šīm preventīvajām darbībām, failus var viegli atkodēt un daudzās vietās tāpat ir iespējams iegādāties mūzikas failus bez jebkādas aizsardzības.

Mūsdienās cīņa ar mūzikas pirātismu vairāk notiek, bloķējot interneta vietnes, kurās iespējams nelegāli lejupielādēt mūziku. Tas ir efektīvāk par audiofailu kodēšanu, tomēr arī ir diezgan grūti izdarāms. Šādas interneta vietnes parasti tiek slēptas vai papildus nelegālās mūzikas izplatīšanai nodarbojas ar legālām aktivitātēm. Katrā ziņā cīņa ar intelektuālā īpašuma zagļiem ir kļuvusi neefektīva, kaut gan intelektuālā īpašuma zādzība ir tik pat nosodāma, kā jebkura cita veida zādzība. Par šādiem pārkāpumiem nebiedē, jo ir grūti pierādīt viņu vainu.

Mūzikas pirātisms nav atbalstāms nekādā veidā. Arī mūziku, tāpat kā jebkuru citu preci vai pakalpojumu, ir godīgi jāiegādājas par to samaksājot noteikto naudas summu. Klausoties vai izplatot nelegālo mūziku tiek apzagts cilvēks, kura mūzika tiek atzīta par labu. Ja pirātiskās mūzikas izmantošanas apjomi turpinās augt tikpat strauji, mūzikas industrija var kļūt daudz nekvalitatīvāka.

Kas ir elektroniskā mūzika?

Elektroniskā mūzika bieži vien tiek uzskatīta par mazāk kvalitatīvu un samākslotu, salīdzinot ar mūziku, kura tiek radīta ar tradicionālo mūzikas instrumentu palīdzību, tomēr priekšstats par to, kas ir un kas nav elektroniskā mūzika bieži vien ir maldīgs. Daudzi uzskata, ka elektroniskā mūzika ir tikai modernā klubu un deju mūzika, kurā izmantoti dažādi skaņu efekti, kurus nevar iegūt, izmatojot akustiskos mūzikas instrumentus, tomēr liela daļa no mūsdienu populārās mūzikas ir radīta, izmantojot elektroniskās ierīces, vai vismaz pārveidojot akustisko mūziku ar elektronisko ierīču palīdzību.

Mūzika, kas tiek spēlēta vairumā mūzikas grupu vai orķestru dzīvajos koncertos tiešām ir akustiskā vai instrumentālā mūzika. Akustiskā mūzika tiek radīta ar mūzikas instrumentiem, kuriem skaņas radīšanai netiek izmantota elektrība, bet gan elastīgo svārstību viļņu radīšana. Elektroniskā mūzika, savukārt, tiek radīta vai pārveidota, izmantojot dažādas elektriskas ierīces. Tas nozīmē, ka elektroniskajai mūzikai ir vairāki veidi, atkarībā no tā, kā tā tiek radīta. Tā var būt akustiskā mūzika, kura ir pārveidota, izmantojot elektroniskas ierīces, vai arī mūzika, kas jau no sākuma ir radīta, izmantojot elektroniskas ierīces.

Mūsdienās elektroniskā mūzika no akustiskās, skaņas ziņā īpaši neatšķiras. Klausītājiem, kuriem nav padziļinātu zināšanu mūzikā un ļoti labi attīstīta dzirde, var likties, ka starp šiem abiem mūzikas radīšanas veidiem nav nekādas atšķirības, tomēr elektroniskās mūzikas pirmsākumos, tā bija daudz citādāka. Elektroniskā mūzika tika izgudrota laika posmā no deviņpadsmitā gada deviņdesmitajiem gadiem līdz divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, dažādu eksperimentu rezultātā. Sākotnēji elektroniskā mūzika aprobežojās ar elektroniski sintezētu skaņu apkopojumu, ko izmantoja lai papildinātu akustisko mūziku ar visdažādākajām, ikdienā dzirdamajām skaņām. Vēlāk ar elektroniskiem instrumentiem arī tika radīta mūzika, kas bija pietuvināta akustiskajai mūzikai. Ar laiku elektroniskā mūzika attīstījās arvien vairāk, līdz skaņas bija tik pat kvalitatīvas, kā ar akustiskajiem instrumentiem radītās. Elektroniskā mūzika varēja tikt komponēta un spēlēta, tāpat kā akustiskā mūzika.

Sākotnēji elektroniskās mūzikas atskaņošanai izmantoja tādas atsevišķas sastāvdaļas kā dinamisko slāpētāju, filtru un gredzenu modulatorus, sinusa signālu ģeneratoru, pielāgojama ātruma lentas ierakstītājus (magnetafonus), un skaņas ģeneratorus. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados tika radīta ierīces, kas to visu apvieno – sintezators. Šī elektroniskā mūzikas instrumenta radīšana ievērojami attīstīja elektronisko mūziku un paplašināja iegūstamo skaņu diapazonu. Ap šo pašu laiku tika izgudrots arī sekvenceris, kas sintezatora darbību ļāva ieprogrammēt. Sintezators kopā ar sekvenceri un datoru kļuva par plaši izmantojamiem instrumentiem mūzikas radīšanai. Mūsdienās vairums populārās mūzikas tiek radītas ar šīm un citām elektroniskās mūzikas radīšanas ierīcēm.

Divdesmitā gadsimta beigās elektroniskā mūzika jau dominēja populārajā mūzikā, jo to radīt bija vienkāršāk un bija iespējams iegūt vēl plašāku skaņu diapazonu, nekā izmantojot akustiskos mūzikas instrumentus. Arī akustiskā mūzika, mūsdienās parasti tiek pārveidota, izmantojot elektroniskās ierīces, lai tās saknējumu padarītu tīrāku un uzlabotu dažādos veidos. Arī daudzi akustiskie mūzikas instrumenti, mūsdienās tiek papildināti ar elektroniskām ierīcēm, piemēram, skaņas pastiprinātājiem.

Tātad elektroniskā mūzika jau sen vairs nav tikai sintētiski radītas skaņas, ar ko papildināt akustisko instrumentu spēli. Tas ir mūzikas radīšanas vai uzlabošanas veids, kas tiek ļoti plaši pārstāvēts populārajā mūzikā un nu jau arī tiek izmantots pat klasiskās un simfoniskās mūzikas uzlabošanai.